“Tikai vien caur tēvu valodas garu var tikt pie svešas valodas gara.”
(Auseklis, 1876)
Laikmets, kurā mītam, dzēš robežas un zīmē jaunas. Liek kabatā viedo tālruni, nosēdina pie zilā ekrāna, dzen starpkultūru virpuļos un māca uzticēties mākslīgajam intelektam. Un stāsta, ka valodas nemainība ir tikai mistisks 19.gadsimta gramatikas sentēvu izgudrojums. Jo Raiņa dzejas rindas par lietu pastāvēšanu var pielāgot jebkurai situācijai.
Cilvēks nav laikmeta vergs, bet gan tā līdzautors. Meklē veidus, kā padarīt savu un citu dzīves vieglākas, atmetot ieradumus un mainot paradumus. Ērtāk ir apliet pulverzupu nekā vārīt buljonu. Skatīties televizoru un ļaut tikt apbērtam ar informāciju nekā sasprindzināt domas un lasīt trīs avīzes. Runāt bez ierobežojumiem un likumiem, kas liktu apstāties un vaidēt par neziņu – šeit jābūt komatam, punktam vai vienaldzības sākumam?
Valoda mainās līdzi laikam. Tas ir gluži pieņemami. Nēzdoga vietā nāk kabatlakatiņš, kamiešus nomaina pleci un elektroniskās drazas sāk saukt par mēstulēm. Par spīti tam, angļu valodas izplešanās pasaules mērogā arī latviešu valodas leksikas pūra lādei liek saraukties kā vilnas džemperim nepareizas veļas mašīnas režīmā. Mūsdienīga latviešu valoda sastāv no burtiski uzšķērstas angļu valodas. To izmanto ielās staigājošie hipsteri, kas ik pa brīdim uzņem čillīgus selfijus un iečekojas kafejnīcās, stāstot trū story par to, cik grūti būt kreatīvam stila ekspansijā. Īsta frustrācija, lol! Viss ir tik saprotams un pierasts. Kur problēma?
Pasaulē ir vairāk nekā 6000 valodu. No tām tikai 200 runātāju skaits pārsniedz vienu miljonu. Atvieglota nopūta – mēs taču esam vairāk nekā miljons, latviešu valodai būs plaukt un zelt! Tomēr jāņem vērā, ka mandarīnu, spāņu un angļu valodas ar miljardiem runātāju ir kā spēcīgs, neiznīcināms koks, vētru un gribas nesalaužams, savukārt latviešu valoda – vien šaura stīdziņa uz zaļa zara, kas šūpojas, kustas un met lapas, kad vien uzpūš stiprāks vējš. Blakus mums baltu zarā vijas lietuviešu valoda, bet prūšu, augštaišu, zemaišu, galindu, kuršu un citu seno cilšu valodu zari jau sen ir nokaltuši. Latviešu valoda ir izdzīvojusi, lai gan kļūst vājāka lielo valodu ietekmē. Tehnoloģijas, ceļošana un vienkārša psiholoģija sekot piemēram atdarinot varētu būt galvenie iemesli valodas mainībai.
Īpaši nenoturīgi pret valodas tīrību ir jaunieši, kuru dzīvēs dators un modernās tehnoloģijas dažkārt ieņem vesela ģimenes locekļa vietu. Plaši pārstāvētā angļu valoda šķiet tik vienkārša, ka organiski ieplūst ikdienas sarunas. No kaimiņsētas dzirdētie rusicismi lieti noder lamu leksikoloģijā. Latviešu valoda klasiskā formātā domāta tikai domrakstu rakstīšanai skolā, pētījumu veikšanai universitātē vai oficiālām vēstulēm valsts iestādēs. Runāt latviski taču māk katrs, kad vien vajag. Komatam vieta atradīsies vienmēr. Un kāds iepīts vārds no angļu valodas liks izklausīties gudrākam. Vai tiešām?
Latviešu valodas vērtība slēpjas cieņā pret to kā savu identitāti. Tās kopšana, sargāšana un prašana ceļ nacionālo pašapziņu un liek lepoties ar dzimto valsti. Latviešu valodas likumu, pareizrakstības, interpunkcijas un leksikoloģijas apgūšana skolā stiprina valodu pret ārējiem impulsiem – citu valodu ietekmes. Tieši tādēļ ir svarīgi pārliecināt jauniešus par nepieciešamību izkopt savas dzimtās valodas prasmes un ieviest oficiālus tulkojumus svešvārdiem, kuri nepastāv latviešu valodā.
Runāt latviski nav nemoderni – tas ir unikāli! Esi viens no gandrīz diviem miljoniem latviešu valodas pratēju. Lepojies!
